Passive house definīcija. Pasīvā ēka ir būvniecības standarts, kurš vienlaicīgi atbilst visaugstākajām enerģijas taupīšanas, komforta, pieejamu izmaksu, un ekoloģiskajām prasībām. Pasīvā ēka ir praksē pārbaudīta būvniecības koncepcija. Tā paredz, ka ēkas termālais komforts (ISO 7730) tiek sasniegts vienīgi ar svaigā ventilācijas gaisa sildīšanu vai dzesēšanu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu iekštelpu gaisa kvalitāti, bez papildu gaisa recirkulācijas (dabīgās vēdināšanas) palīdzības.
Pasīvās ēkas kritēriji dzīvojamām ēkām.
Aprēķins balstīts uz PHPP (Pasīvo ēku plānošanas programmrīks)
- Siltuma enerģijas patēriņš max. 15 kWh/(m²gadā)
- Apkures jauda max. 10 W/m²
- Lietderīgais dzesēšanas patēriņš max. 15 kWh/(m² gadā)
- Primārās enerģijas patēriņš max. 120 kWh/(m² gadā)
- Ēkas hermētiskums max. 0.6 /h (pie 50 Pa)
- Pārkaršanas (25C<)biežums telpās max. 10 %
Konstrukcijas un inženiertīkli
(standartam doti Centrālās Eiropas parametri):
- Ēkas norobežojošās konstrukcijas (sienas, jumts, grīdas uz grunts) raksturo zems siltuma caurlaidības koeficients, U-vērtība <0,15 W/m2K;
- Logi atbilst Pasīvās ēkas logu standartam, ar trīsslāņu stikla paketi, un U-vērtību <0,8 W/ m2K;
- Norobežojošās konstrukcijas ir projektētas un izbūvētas bez termiskajiem tiltiem;
- Ventilācijas rekuperācijas sistēmas ar augstu siltuma atgūšanas efektivitāti , >75% sertificētām Pasīvo ēku iekārtām, > 85% citām ventilācijas iekārtām.
- Ēkas apgaismojums un sadzīves iekārtas ir ar ļoti zemu enerģijas patēriņu (piem., A, A+, vai A++ klases iekārtas).